On-line: guests 0. In total there are: 0 [information..]
AuthorTopic





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 06.05.06 22:58. Post subject: Динабург в 1812 году


Советую почитать, интересно.

http://www.lcb.lv/DC/war1812ru.htm




Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply
Replys - 16 [new only]







Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 16.05.06 21:52. Post subject: Re:


В мемуарах Марбо тоже упоминается о штурме моста в Динабурге.

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply
advanced member




Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 16.05.06 22:00. Post subject: Re:


Вот бы там фестиваль устроить...

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply
advanced member




Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 16.05.06 22:00. Post subject: Re:


можно и сражение разыграть по истории...

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0

Reprimands: В поздравлениях не ругаются!!!!
link post  Posted: 16.05.06 22:47. Post subject: Re:


Hans wrote:

 quote:
можно и сражение разыграть по истории...

второе сражение,первое призошло летом 1992 года,бой был быстрым,но страшным(получил выстрел в упор!)Но бивак был чудо!фотки осенью сейчас нет времени выставлять.Так что ты прав там место супер!Было бы чудно провести там бивуак там кстати один из наших камарадов получил удар прикладом в спину,за то что придя на смену караула не смог назвать пароль(так что мы парни с запасом юмора ,просто мы сейчас попритихли,НО есть порох в каменоломнях!

Вчера дебош я с мордобоем,
Насколько помнится,создал,
И выручили меня с боем
Все те же несколько солдат.
Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply
advanced member




Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 16.05.06 22:55. Post subject: Re:


А фото выставь - хоть и времени нет !

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0

Reprimands: В поздравлениях не ругаются!!!!
link post  Posted: 16.05.06 23:07. Post subject: Re:


Hans
Терпение мой мальчик(подходящийй момент Высебнуться,шо я ветеран второй волны(с Батистоном))Дай насладиться моментом!(Там кстати Слогис был,Рэми)они быстрей фотки воткнут

Вчера дебош я с мордобоем,
Насколько помнится,создал,
И выручили меня с боем
Все те же несколько солдат.
Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 26.05.06 18:40. Post subject: Макдональд в мемуарах о действиях в Курляндии.


WHEN I reached Paris I found all prepared for the famous, albeit disastrous, Russian campaign. Notwithstanding the state of my health, which, however, was improving, I was ordered to start during the month of April, 1812. I had left my armchair in the fortress at Figueras; I left one crutch in Paris and the other in Berlin.

I had command, on the left of the army, of the 10th corps, made up of the Prussian contingent, and of a division formed of three Polish regiments, one Bavarian, and one Westphalian ; my staff was French. The King of Prussia wrote to me begging my attention for his men.

We marched to the Niemen, where we took up our position, and on June 24 the entire army crossed it during the night, without the slightest opposition. The Russians retreated before us; I did not fire a shot till we came into Samogitia. My route lay towards the Dwina; I was ordered to garrison the Baltic coasts and to lay siege to Dunaburg and Riga. The former of these fortresses existed only on plans, but it possessed a good tete-de-pont.

A reconnaissance made beyond the Dwina, between the two places, caused an alarm upon the right of the river, and determined the Russian generals to set fire to the suburbs of Riga, which might have aided our approach to the citadel, and to evacuate the tete-de-pont of Dunaburg, which I occupied.

It was then that we discovered that the fortifications of this imaginary town only existed on paper, and not in reality. Here and there a little earth had been turned, but there was not even a hut, consequently no inhabitants, only an old Jesuit church in ruins.

I had orders to recall the siege-artillery from Magdeburg, where it had been recast at enormous expense. Another train had left Dantzic for Riga; it required no less than forty thousand horses to bring it. It was placed at Grafenthal while waiting for the troops and material necessary to convey it across the Dwina, and to invest Riga. I submitted several plans; but as the army was going farther away towards Moscow, I was left in uncertainty and indecision. During the interval a body of 10,000 Russians, coming from Finland, attempted to possess themselves of the whole siege-train, but it was valiantly defended by the Prussians. I had, in pursuance of orders, taken up my headquarters in a windowless and unfurnished castle not far from Dunaburg, on the extreme right of my line; I hastened up with some troops, but the affair had already terminated to our advantage. From the account I sent in of this incident it was realized that the season was too advanced, and this enormous and valuable material too exposed, and I received orders to send it back to Dantzic.

The evil genius that impelled the army to Moscow had planned out its misfortunes from the very opening of the campaign until it closed with the forced retreat. The Emperor, should he fail to make a passage for himself, had conceived the idea of making for my positions—an illusory idea, which was scarcely more practicable than that of pre- serving this ill-fated army. I was informed of the daily trials they had to meet with, and although I offered my services, together with those of my inactive, well-fed, and warmly-clad troops, I was left stationary.

I began, however, to draw in my posts, and to concentrate my forces gradually. The enemy, who watched my every movement, fancied that I was preparing to retreat, and attacked me at various points to harass me; I encouraged and laid a trap for them, into which they fell head foremost. I turned suddenly, attacked them vigorously, and broke their line. They fled, leaving a large number of prisoners in our hands. This affair would have produced much more important results had the Prussian General Yorck obeyed my reiterated orders to proceed rapidly from Mittau in the direction of Riga, in the rear of the Russians, as soon as I had broken their line. I had already observed in his letters a marked increase of coldness on the part of this General, which increased with the misfortunes of the Grand Army, but I was still far from suspecting the catastrophe that occurred shortly afterwards.

The Emperor, having succeeded in forcing the passage of the Beresina, and reopening communications with Wilna, started incognito for Paris, leaving the command to Murat, King of Naples. This was an additional misfortune, for this General, of the most distinguished bravery, was really only fit to lead a cavalry-charge, or to harass the enemy by his activity. He hoped to be able to rest and reorganize the debris of the army at Wilna, but the Russians dislodged him four-and-twenty hours after his arrival. The last remains of that immense army perished there.

On quitting Wilna, Murat at last ordered me to fall back upon Tilsit. This order was dated December 10. It was confided to a Prussian Major, who, instead of coming direct to me as he might have done in thirty hours, followed the high-road from Konigsberg to Tilsit, Memel, and Mittau; he was thus nine days in reaching me. I received it during the day of the 18th, and as I had foreseen everything, and made all my preparations beforehand, all my columns moved the next day, December 19. I was already aware that the enemy's scouts were crossing Samogitia behind me. I fully expected to meet with every sort of obstacle, and resolved to overcome them all. The most serious matter was not the enemy, but the river Niemen. The bridge had been removed on account of the ice, and if the thaw began all my efforts would be vain.

I threw out parties on every side, so as to mislead the enemy as to my real destination. At a given point I sent off my advance-guard towards Taurogen ; I led the centre by another route, and General Yorck had command of the rear-guard, and occupied each day the bivouacs I had the previous one.

We had to push forward, and the troops had but very few hours' rest out of the twenty-four; but to counterbalance that they were well clad, and did not want for provisions, in consequence of the precautions I had taken in July to establish depots everywhere. My experiences of the winter campaigns of 1794-95 in Holland, and more especially of that of 1800 in the Grisons, and when crossing the Alps, had made me requisition 30,000 sheepskin pelisses from the Polish and Russian peasants, giving them in exchange the skins of the sheep consumed by my troops. This wise precaution saved them from hunger and cold, which was so severe that, during a portion of my march, the thermometer went down to 21 or 28 degrees Reaumur. I lost only a few men, who, in spite of the penalty of death with which I had threatened both sellers and consumers of spirits, got drunk and perished, removed by the cold into eternal sleep.

The enemy had posted troops on either side of the Niemen to dispute my passage. They were vigorously attacked by the Generals of my advance-guard, Grandjean and Bachelu, who did well in not waiting for me. I had made a detour in order to flank and turn the enemy. The affair had terminated, after great slaughter, to the glory of the two Generals by the time I came up; they had made some thousands of prisoners, and taken several pieces of cannon.

I established myself at Tilsit, and opened communications with Konigsberg. I informed General Yorck of the happy issue, and desired him to hasten his march; we had opened the way, and he might arrive the following day. The weather was milder, and the thaw had begun. My troops had a day's rest, of which they stood in some need. My intention was to continue the retreat as soon as my rear-guard joined me; but I waited in vain. I knew that the enemy, by forced marches, were crossing the Niemen above my position, and that their principal body were following the course of the Pregel in my rear. I was therefore exposed to be cut off a second time on the road to Konigsberg.

I sent in all directions after General Yorck. Two days previously he ought to have arrived at Taurogen to support my advance-guard, which had quitted it in the morning; they had no news of him. At that time this General was preparing an act of treachery unparalleled in history.

Four days had already passed in uneasiness, impatience, and, I may almost say, anguish. The news brought in by my emissaries—the Prussian officers—was so uniform that it could only have been concerted ; they had neither seen nor heard of General Yorck. I tried to keep back my suspicions, to crush them; I thought that a feeling of honour ought to prevent their existence; some obstacle, sudden panic, might have determined the General to retrace his steps, and to make for Memel with a view to re-entering Prussia—a direction that I meant to take myself if I failed to open a passage across the Niemen. The thaw might at any moment destroy the ice; the enemy were reinforcing themselves, manoeuvring, gaining upon me, and approaching the only communication that, to tell the truth, I was still keeping.

Had I been less confident in other people's honour, the attitude of the Prussians would have opened my eyes to what was going on around me. Far from being uneasy at the fate of the rear-guard, they seemed not to trouble about it, especially since the arrival of an officer of their nation, who had come post-haste from Berlin. He was, I believe, a Count von Brandenburg, a natural brother of the King. When they were in my presence they appeared to share my uneasiness. Various signs, and the opinion of my Generals, coincided with my suspicions. I argued in this manner, which seemed to me common-sense, and to admit of no reply:

' If they have orders, or if they take upon themselves to abandon our cause, what hinders or prevents them ? They are our principal force—17,000 or 18,000 men against 4,000 or 5,000; and, moreover, can I count upon the two Bavarian and Westphalian regiments forming a division with three Polish regiments ? As to the latter, no doubt can exist about their fidelity; I was wrong to have conceived any about the others.'

I added:
"They will explain to us that the misfortunes threatening their country compel them to separate themselves from us; but they will not drive their cowardice to the extremity of giving us up. They would ask nothing better than to see us leave here, so that they might charge us with having abandoned the rear-guard,' as I was frequently begged to do.

I heard many stories, too, which were proofs of ill-will, and even of insubordination and disobedience.

I ended by declaring positively that until the end, which could not be long delayed, I would remain firm in my resolution; that my life and career should never have to bear upon them the blot of having abandoned, on account of fears which were perhaps imaginary, the troops committed to my care; and that, under any circumstances, I was determined to risk everything, even to recross the Niemen to go in search of the rear-guard, rather than voluntarily separate myself from them by quitting the banks of the river.

On the last day of the year 1812 the enemy made demonstrations all around me. During the night I feared an attack on the town of Tilsit, which was open on all sides. I ordered the troops to concentrate on all the roads, to send out patrols and reconnoitring parties, to keep a good look- out, to barricade themselves well, and, finally, to be ready to take up arms at the first signal.

The weather was very bad. The troops commanded by General Bachelu, who was detached, refused to obey and to march ; his decision of character carried the day; they formed up, but their disposition was far from reassuring. A Prussian battalion was on duty at headquarters,

' They will carry you off!' someone said to me. ' Let us go!'

' No,' I replied ; ' I prefer to risk it.'

Between eleven o'clock and midnight, the commander of this battalion came and told me that he had received orders from General Massenbach, his chief, to get under arms.

' That must be a mistake,' I said; ' I only gave orders that the troops should be ready in case of an alarm. Go and say that to your General, and say, further, that I do not wish to fatigue or wet the men unnecessarily.'

He came back no more; probably he had been let into the secret.

Although they were on their own territory, the Prussians applied to me for money to satisfy their wants. I had no authority to dispose of the contributions levied in Courland ; however, as they had power to take what I would have refused them, I caused a distribution of about half, or perhaps a third, of the sum demanded, leaving it to the Governments concerned to arrange about repayment.

The Prussians informed me with some haughtiness that they had a right to a share of the contributions ; there was nothing for it but to put a good face on the matter and dissimulate. The same Commander of the headquarters battalion came and told me that the money given for his troop was insufficient; that they were in want of shoes; that he had just discovered some hundreds of pairs in a shop, but that they would not let him have them on credit. He asked for 1,500 or 2,000 francs (£80) more.

' You are too late,' I answered ; 'the treasury is shut,'

However, as he insisted, I gave him the money out of my own pocket, and never saw it again.

In great uneasiness about the thaw, I had the ice sounded night and morning. While, wrapped in my cloak, I was trying to get the sleep that had avoided me for four nights, Colonel Marion, of the Engineers, came to me at dawn, and said:

' I congratulate you, Monsieur le Marechal, you have at last received news of General Yorck.'

' No,' I replied quickly.

' I fancied you had; for as, in accordance with your orders, I was testing the ice, I saw all the Prussians rapidly recrossing the Niemen. I thought you had sent them to meet the rear-guard. General Massenbach, as he passed by me, gave me these two letters for you.'

' Good heavens !' I exclaimed; ' we are betrayed—perhaps given up ; but we will sell our lives dearly.'

I hastily glanced at the letters, caused the assembly to be sounded immediately, gathered our faithful Poles, Bavarians, and Westphalians at the back of the town, and commenced a forced march in order to gain the Forest of Bomwald, a sort of defile. I harangued the troops, not concealing our difficulties, and promised them a month's extra pay if, as I trusted we should, we succeeded in reaching Dantzic in safety.

The Prussians had displayed such haste in their desertion, that they had omitted to warn the detachment that acted as my escort. The officer commanding them came to me shortly after my orders had been issued, and, from his unconscious appearance and manner, it was easy to see that he suspected nothing of what had happened. He could not speak French, but I caused an account of what had passed to be related to him; he turned pale, and shed tears of indignation. He wished to remain with and follow us. I told him to call his men to horse; thanked his detachment for their zeal, fidelity, and attachment ; gave them 600 francs from my own pocket, and the same to the officer for a. horse; and, despite their entreaties, sent them to join their compatriots.






Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 30.05.06 10:41. Post subject: Текст на латышск


Naktо uz 12. (24.) jыniju Napoleona armija iebruka Krievijв. Jau nвkoрajв dienв cars Aleksandrs I parakstоja pavзli armijai, paziтojot par Napoleona uzbrukumu. Daudzskaitlоgвs franиu armijas pвrspзka priekрв krievu 1. un 2. Rietumu armijas bija spiestas atkвpties, lai vзlвk atkalapvienotos.
Dinaburgas garnizons ietilpa 1. armijas korpusa sastвvв, kuru komandзja мenerвlleitnants grвfs P.Vitgenрteins. Artilзristu vienоbas atradвs no Dinaburgas cietokртa atsauktв мenerвlmajora kтaza Jaрvila pakпautоbв.
Napoleona armija virzоjвs uz Maskavu. Lai aizsargвtu savas armijas flangu no ziemeпrietumiem un uzbruktu krievu armijas labвs puses spвrnam, Napoleons nosыtоja 100. armijas korpusu marрala Makdonalda vadоbв Rоgas virzienв, bet 2. korpusu marрala Udino vadоbв - Vilkomiras (Ukmerмes) - Dinaburgas virzienв.
Franиu armijas galvenajiem spзkiem tika dots uzdevums pвrraut krievu armijas aizsardzоbas lоniju un piespiest 1. un 2. Rietumu armijas padoties.
Negaidоtais karadarbоbas sвkums un krievu armijas atkвpрanвs izvirzоja armijas vadоbai steidzami risinвmus uzdevumus: maksimвli saglabвt karaspзku, glвbt pвrtikas krвjumus, munоciju, uzkabes, lopbarоbas rezerves, kuras lielв daudzumв bija sakoncentrзtas pierobeюв. Tika dota pavзle bez юзlastоbas iznоcinвt visu, ko nevar atkвpjoties paтemt lоdzi, lai krвjumi nenonвktu ienaidnieka rokвs. 1. Rietumu armijas atkвpрanвs Drisas nocietinвjumu virzienв atsedza brоvu pieeju nepabeigtajam Dinaburgas cietoksnim. Рajв laikв cietokртa garnizons sastвvзja no 2 500 vоriem (lielвkв karaspзka daпa bija pвrdislocзta uz citiem objektiem), 80 lielgabaliem un mortоrвm. Cietokртa komandants uz to brоdi bija мenerвlmajors Ulanovs.


Napoleona armija virzоjвs uz Maskavu. Lai aizsargвtu savas armijas flangu no ziemeпrietumiem un uzbruktu krievu armijas labвs puses spвrnam, Napoleons nosыtоja 100. armijas korpusu marрala Makdonalda vadоbв Rоgas virzienв, bet 2. korpusu marрala Udino vadоbв - Vilkomiras (Ukmerмes) - Dinaburgas virzienв.
19. jыnijв 1. armijas komandieris мenerвlis Barklajs de Tolli norоkoja uz Dinaburgu artilзrijas pulkvedi Tiрinu ar uzdevumu pвrvest no Dinaburgas uz Novgorodu lielus provianta, рaujampulvera un citus valsts оpaрuma krвjumus, atstвjot Dinaburgas garnizona aizsardzоbai tikai paрu nepiecieрamвko. Ieradies Dinaburgв, pulkvedis Tiрins nekavзjoties organizзja 500 pajыgus оpaрuma transportзрanai.
Tajв paрв dienв Barklajs de Tolli nosыtоja pavзli cietokртa komandantam Ulanovam bыt maksimвli modram, lai ienaidnieks nepamanоts nevarзtu uzbrukt priekрtilta nocietinвjumiem. 1. korpusa komandierim grвfam Vitgenрteinam viтр pavзlзja: "Kв arо nosыtiet spзcоgu partiju uz Dinaburgu un brоdiniet мenerвlmajoru Ulanovu, lai viтр bыtu uzmanоgs un gatavs sagaidоt ienaidnieku."
Роs pavзles rezultвtв uz Dinaburgas garnizonu nekavзjoties tika nosыtоti 4 bataljoni. 23. jыnijв pilsзtв ieradвs apvienotais huzвru pulks, kurр sastвvзja no Izjumovas un Jeпizavetgradas pulku rezerves eskadroniem. Tв sastвvв bija 2 рtвba virsnieki, 14 vecвkie virsnieki, 12 muzikanti un 428 ierindnieki. Vienоbu komandзja bezbailоgais majors Bedrjaga. 29. jыnijв uz Dinaburgu papildus tika norоkoti vзl 4 bataljoni no rezerves korpusa, kavalзrijas vienоba un 50 kazaki.
Neskatoties uz to, ka cietokртa nocietinвjumu celtniecоba vзl nebija pabeigta, 28. jыnijв kara padome pieтзma lзmumu bez cотas cietoksni ienaidniekam neatdot, vзl jo vairвk tвpзc, ka no malas cietoksnis izskatоjвs iespaidоgвks nekв bija patiesоbв. Celtniecоbas darbi tika pвrtraukti, bastioni gatavojвs cотai. Pieпaujot varbыtоbu, ka franиu karaspзks tomзr ieтem cietoksni, kara padome nolзma visu valsts оpaрumu, kas varзtu kalpot ienaidniekam, izvest no Dinaburgas uz droрвm vietвm, bet ko nevarзs vai nepaspзs - paslзpt, sadedzinвt, bet dzelzslietas - ierakt zemз.
1812. gada 30. jыnijв inюenieru komandai tika dots rоkojums: naudu - 180 205 rubпu un 11 kapeiku apmзrв, dokumentu arhоvu un daпu no dzelzslietвm - aizvest uz Rзzekni un tвlвk uz Ludzu.
29. jыnijв pulksten 10 vakarв Dinaburgas cietokртa komandants мenerвlmajors Ulanovs saтзma ziтojumu no Daugavas kreisв krasta priekрposteтa komandiera par to, ka franиi ieтзmuрi Ezeri - apdzоvotu vietu netвlu no Dinaburgas. 30. jыnijв pulksten 12. franиu armija atradвs 2 - 3 verstu attвlumв no pilsзtas. Ienaidniekam pretо stвjвs trоs huzвru eskadroni ar majora Bedrjagas vadоto Izjumovas huzвru pulku priekрgalв. Tв bija pirmв Dinaburgas cietokртa aizstвvju kauja ar franиu karaspзku. Tika sagыstоti 12 ienaidnieka karavоri : 7 franиi un 5 itвпi. Gыstekтi sniedza svarоgas ziтas par Kalkыnes apkвrtnз izvietotвs мenerвпa Legrana divоzijas skaitlisko sastвvu, kв arо to, ka pilsзtai tuvojas daudzskaitlоgas karaspзka vienоbas. Jauniegыtвs ziтas atkal lika komandantam Ulanovam domвt par atkвpрanos, bet, zinot priekрniecоbas nostвju neatdot cietoksni bez cотas, viтs rakstоja Aleksandram I, ka tikai caram un Dzimtenei dotais zvзrests attur viтu no ро soпa.
1812. gada 1. jыlijв no Daugavas kreisв krasta bзgoрie iedzоvotвji pastвstоja komandantam Ulanovam, ka lielas franиu karaspзka vienоbas tuvojas Dinaburgai. 1. jыlijв pulsksten иetros dienв marрala Udino korpuss 3 kвjnieku (32 000 vоru) un 1 kavalзrijas divоzijas (2 400 vоru) sastвvв pietuvojвs priekрtilta nocietinвjumiem un sвka uzbrukumu. Franиu karaspзks centвs ieтemt nocietinвjumus. Cотa ilga 4 stundas, bet cietokртa aizstвvjiem izdevвs atvairоt uzbrukumu. Neveiksme vзl vairвk uzkurinвja franиu vзlmi ieтemt cietoksni. Avangarda kavalзrijas vienоbas komandieris мenerвlis Marbo saтзma atпauju no marрala Udino otrreizзjam uzbrukumam. Рoreiz viтр saviem jвtniekiem deva pavзli izklaidus ielauzties krievu armijas rindвs, lai tвdзjвdi piespiestu cietokртa aizstвvjus pвrtraukt artilзrijas apрaudi. Рis enerмiskais kavalзristu uzbrukums vainagojвs ar panвkumiem, un priekрзjвs krievu armijas vienоbas мenerвпa Marbo spiediena rezultвtв atkвpвs uz priekрtilta nocietinвjumiem. Tie, kas atkвpвs, nevarзja iekпыt priekрtilta nocietinвjumos, jo vвrti bija aizslзgti, lai kopв ar krievu karavоriem nocietinвjumв neielauztos franиi. Krievu armijas vienоba devвs virzienв uz pontontiltu, lai pвrceltos pвri Daugavai uz labo krastu, kur Dinaburgas garnizons gatavojвs ienaidnieka atvairорanai.
Мenerвlis Marbo pieтзma lзmumu nevajвt ienaidnieku, kas atkвpвs pa nestabilo bezmargu pontontiltu. Рajв laikв piejвja marрals Udino un izsaucвs: "Droрsirdоgie karavоri! Rоkojieties tв, kв jыs rоkojвties pie Vilkomiras (Ukmerмes). Uz priekрu, pвri tiltam, uzspridziniet vвrtus un ieтemiet pilsзtu!" Velti мenerвпi centвs pвrliecinвt marрalu, ka kavalзristi nespзs triecienв ieтemt cietoksni, pa divi jвjot pa рыpojoрos pontonu tiltu zem cietokртa un priekрtilta nocietinвjuma uguns. Bet Udino bija pвrliecinвts, ka bailes un apjukums, kas valda krievu armijas rindвs, palоdzзs viтam ieтemt cietoksni.
Мenerвlis Marbo stвjвs pulka priekрgalв un pavзlзja kavalзristiem sekot viтam uz tilta, bet izkвrtoties tвdв veidв, lai starp rindвm bыtu starpposms zirga korpusa garumв. Franиu kavalзristi nokпuva krievu artilзrijas apрaudes krustugunоs, izbiedзtie zirgi ar visiem jвtniekiem lзca upз. Redzot uzbrukuma neveiksmi, marрals pavзlзja atkвpties. Pateicoties tam, ka starp jвtnieku rindвm bija atstarpe, kavalзristiem izdevвs pagriezt zirgus atpakaп, bet pastiprinoties apрaudei, radвs zaudзjumi arо kavalзristu rindвs.



Franиi bija spiesti atkвpties, mзмinвjums triecienuzbrukumв ieтemt cietokртa nocietinвjumus izgвzвs. Zaudзjumi Marbo pulkв sastвdоja 30 vоrus un lielu skaitu ievainoto. Pзc kвda laika marрals Udino ar jaunpienвkuрajiem franиu kвjnieku pulkiem ceturto reizi mзмinвja ieтemt priekрtilta nocietinвjumus, bet spзcоgв krievu artilзrijas uguns piespieda franиu kвjniekus atkвpties. Vзl viens ienaidnieka uzbrukums bija veiksmоgi atvairоts.
1. jыlijв marрals Udino vзl vairвkas reizes gвja uzbrukumв, bet visi viтa mзмinвjumi ieтemt cietoksni bija neveiksmоgi. Krievu karavоri мenerвlmajora Ulanova un inюenierpulkveюa Hekeпa vadоbв varonоgi atvairоja ienaidnieka uzbrukumus. Cотas ilga apmзram 12 stundas.
Мenerвlleitnants Vitgenрteins 1812. gada 2. jыlija ziтojumв caram pieпвva varbыtоbu, ka franиi 1. jыlijв visas dienas garumв, nepвrtraukti uzbrыkot Dinaburgai, gribзja nodemonstrзt savu pвrspзku un piespiest krievu armijas virspavзlniecоbu sakoncentrзt Dinaburgas apkвrtnз lielas karaspзka vienоbas.
2. jыlija nakts pagвja nemierоgi. Franиi raidоja рвvienus uz krievu pozоcijвm, rоtausmв sвkвs artilзrijas apрaude. Franиu karaspзks neskaitвmas reizes devвs uzbrukumв, bet neveiksmоgi: viтi nespзja ieтemt ne priekрtilta nocietinвjumus, ne pontonu tiltu, ne pilsзtu.
Cietokртa aizstвvji, оpaрi artilзristi, cотas laikв pierвdоja sevi kв drosmоgus, paрaizliedzоgus un apнзrоgus cоnоtвjus. Рauрanas operвcija no lielgabala tika veikta divreiz вtrвk nekв to noteica artilзrista nolikums. Lai nomainоtu рauрanas pozоcijas, priekрtilta nocietinвjuma kareivji uz rokвm pвrvietoja lielgabalus ar lafetзm. Tas uzlaboja tieрo trвpоjumu un radоja iespaidu, ka cietokртa aizstвvjiem ir vairвk lielgabalu, nekв bija patiesоbв.



Marрala Udino 2. un 3. jыlija triecienuzbrukumi Dinaburgai cieta neveiksmi. Viтр zaudзja lielu skaitu savu vоru, daudzi tika ievainoti. 4. jыlija naktо, saтзmis Napoleona pavзli atkвpties no Dinaburgas un doties augрup pa Daugavas kreiso krastu, Udino pameta cietoksni.
Uzzinвjis, ka franиu karaspзks aiziet, Dinaburgas garnizona eskadrons sekoja ienaidniekam un Kalkыnes apkвrtnз saтзma gыstв 80 franиu karavоrus.
Napoleons bija вrkвrtоgi neapmierinвts ar marрala Udino rоcоbu Dinaburgв, jo nebija devis pavзli uzbrukt cietoksnim. Udino centieni izrвdоjвs velti: viтр nespзja ieтemt ne cietoksni, ne pilsзtu, un neveica savu galveno uzdevuma: sekot grвfa Vitgenрteina 2. korpusam un sakaut to. Рis franиu neveiksmоgais manevrs deva iespзju krievu armijas daпвm , kuras atkвpвs, atpыsties, pвrkвrtoties un nostiprinвties jaunвs pozоcijвs.
Tвdзjвdi pirmais franиu armijas mзмinвjums ieтemt Dinaburgu bija atvairоts, un viтu centieni doties Petзrburgas virzienв - nobloнзti.
Vзsts par varonоgo Dinaburgas aizstвvзрanu вtri izplatоjвs krievu armijas rindвs un drоz vien nonвca lоdz caram Aleksandram I. Tas bija viens no pirmajiem gadоjumiem 1812. gada kara laikв, kad neuzvaramais franиu karaspзks nespзja salauzt neliela garnizona pretestоbu. Barklajs de Tolli savв ziтojumв Aleksandram I Dinaburgas garnizonu nosauca par "bezbailоgo garnizonu." Garnizona nelokвmоba un cотas spars bija pвrsteiguрi Krievijas kara ministru. "Es nekad nebыtu domвjis, " rakstоja Barklajs de Tolli kтazam Jaрvilam, "ka Dinaburgas priekрtilta nocietinвjumi varзtu ilgstoрi aizsargвt pret ienaidnieka pвrspзku." Daпa virsnieku tika apbalvoti, visam garnizonam tika izteikta cara Aleksandra I pateicоba.
Tomзr krievu armijas virspavзlniecоbas plвnos neietilpa ilgstoрa Dinaburgas aizstвvзрana, jo viтi labi zinвja, ka cietokртa nocietinвjumi ir nepabeigti. Virspavзlniecоbu galvenokвrt uztrauca cietoksnо esoрie milzоgie provianta krвjumi. Vienota viedokпa рajв jautвjumв nebija. No vienas puses, kтazam Jaрvilam tika pavзlзts nodedzinвt Dinaburgas provianta noliktavas, bet no otras - grвfs Vitgenрteins lыdza kara ministram kaut uz laiku atcelt pavзli par armijas daпu evakuвciju no pilsзtas.
Tikko franиu karaspзks 1812. gada 3. jыlijв atkвpвs no Dinaburgas, tika nolemts atteikties no nepabeigtв priekрtilta nocietinвjuma turpmвkas aizstвvзрanas, visus lielgabalus un lвdiтus izvietot uz plostiem, lai ienaidnieka atkвrtota uzbrukuma gadоjumв tos nogremdзtu Daugavв.
Lielu пaunumu cietoksnim nodarоja ne tikai ienaidnieks, bet arо Barklaja de Tolli atsыtоtais pulkvedis Tiрins. Kтazs Jaрvils, ierodoties Dinaburgв paрв cотas karstumв ar marрala Udino vienоbu, ieraudzоja labajв Daugavas krastв, cietokртa galvenajв daпв, pilnоgu postaюu. Izrвdоjвs, ka artilзrijas pulka komandieris pulkvedis Tiрins, kuram bija jвizpilda 28. jыnija rоkojums, bija pвrpratis uzdevumu, un kopв ar citu оpaрumu izvedis no cietokртa visus lielgabalus, daпu no tiem ierokot zemз. Iespзjams, ka tas notika laikв, kad cietokртa komandants bija aizтemts ar Udino korpusa uzbrukuma atvairорanu. Pulkvedim Tiрinam tika pavзlзts nekavзjoties atstвt Dinaburgu un doties uz pirmвs armijas рtвbu Drisв. Visв Aleksandra I valdорanas laikв pulkvedim Tiрinam tв arо netika pieрнirta мenerвпa pakвpe. Kara ministrs rakstоja kтazam Jaрvilam, ka sakarв ar pвrpratumiem un nekвrtоbвm Dinaburgas cietoksnо cars norоko viтu uz Dinaburgu, lai viтр ieviestu tur kвrtоbu un ziтotu par komandanta Ulanova lзmumu aizstвvзt priekрtilta nocietinвjumu.
Uzzinot par triecienuzbrukumu Dinaburgai, krievu armijas vadоba nosыtоja uz turieni papildspзkus: иetrus kвjnieku rezerves bataljonus un vairвkus huzвru eskadronus. Роs armijas vienоbas ieradвs ar nokavзрanos: franиu armija jau bija atstвjusi pilsзtu.
Cietokртa garnizona vadоba uzsвka atkвpрanвs priekрdarbus. Мenerвlis Jaрvils beidzot samierinвjвs ar nepiecieрamоbu atstвt cietoksni un deva pavзli komandantam Ulanovam nojaukt nocietinвjumus, un karaspзka vienоbвm atkвpties. Priekрtilta nocietinвjuma celtnes tika nodedzinвtas, cietoksnо esoрie lielgabali nogremdзti upз, izтemot 20 ieroиus, no kuriem seрus atstвja bataljonu rоcоbв, bet pвrзjos nosыtоja uz Pleskavu. Pзc Jaрvila domвm Dinaburgas garnizonam bija atlicis tikai viens uzdevums: abu Daugavas krastu novзroрana. 1812. gada 5. jыlijв viтр rakstоja Vitgenрteinam, ka ienaidnieka uzbrukuma gadоjumв, viтр ar garnizonu plвno atstвt Dinaburgu. Bet nesagaidоjis franиu karaspзku, jau 6. jыlijв atstвja neaizsargвtu Daugavas kreiso krastu un pontontiltu.
Garnizons uzsвka noliktavu evakuвciju un to krвjumu, kurus nebija iespзjams aizvest, iznоcinврanu. Jaрvils atstвja garnizonu, uzticot vadоt evakuвcijas darbus Dinaburgas cietokртa komandantam Ulanovam. Pзc daювm dienвm рajв amatв tika iecelts мenerвlmajors Hamens. Garnizonam tika dots uzdevums sekot ienaidnieka pвrvietoрanвs manevriem. No Daugavas kreisв krasta iedzоvotвjiem tika ievвktas ziтas, ka franиu karaspзka vienоba izvietojusies 25 verstis no Dinaburgas - Ezerз. Izlыkvienоba uzsвka Daugavas kreisв krasta patrulзрanu un laikв no 5. lоdz 9. jыlijam saтзma gыstв 58 franиu armijas dezertierus. Naktо no 9. uz 10. jыliju no Dinaburgas cietokртa uz Ezeri devвs 9. kavalзrijas divоzijas apvienotв huzaru pulka vienоba. Viтu uzdevums bija izpзtоt ienaidnieka karaspзka dislokвciju un pзc iespзjas iznоcinвt to. Vienоba sastвvзja no 2 vahtmistriem, 5 virsniekiem, 2 taurзtвjiem un 48 huzвriem. Vienоbu vadоja Jeпizavetgradas huzвru pulka virsnieks Saviиs. Kopв ar viтiem uzdevumu veikt devвs kazaku komandieris Rodionovs ar 14 kazakiem. Rоtausmв vienоba uzdыrвs ienaidnieka garnizonam, sвkвs kauja. Franиu vienоbas paliekas glвbвs bзgot, bet krievu vienоbai stipri nodzоto zirgu dзп nebija iespзjas sekot ienaidniekam. Krievi рajв kaujв zaudзja vienu virsnieku un 3 - tika ievainoti, bet franиiem 50 vоri tika nogalinвti un 61 - padevвs gыstв. Krievi ieguva arо nozоmоgas trofejas: 37 zirgus ar visu iejыgu un ekipвювm. Pзc kвda gыstekтa liecоbas, franиu vienоba sastвvзjusi no 6 virsniekiem un vairвk nekв 200 ulвniem, jзgeriem un kвjniekiem. 11. jыlijв visi gыstekтi un dezertieri tika nosыtоti uz Pleskavu. Ar varonоbu kaujвs izcзlвs majors Bedrjaga. Оsв laika posmв viтa vadоtв vienоba sagыstоja 168 franиu karavоrus un vairвk nekв 50 dezertierus. Ievзrоbu guva arо kornets Vasiиs un kazaku komandieris Rodionovs. Grвfs Vitgenрteins роs cотas raksturoja ka "teicamu varoтdarbu". Visi viтi tika apbalvoti. Tв bija pзdзjв Dinaburgas garnizona kauja. Turpmвk ritзja tikai sagatavoрanвs darbi evakuвcijai.
Iespзjams, ka мenerвlis Vitgenрteins nepiekrita Jaрvila viedoklim, ka nav iespзjams labot Tiрina pieпautвs kпыdas, un tвpзc 1812. gada 8. jыlijв uzdeva мenerвlmajoram Hekelim doties uz Dinaburgu, uz vietas noteikt nocietinвjumu reвlo stвvokli, un apsvзrt iespзjas tos atjaunot. Turpmвkie notikumi liecina, ka vзl pastвvзja iespзja atgыt рaujampulvera krвjumus un lielgabalus.
Ierodoties Dinaburgв, Hekelis sastapa Hamena vadоto armijas vienоbu 3 700 vоru sastвvв, kuri beidza aizsargnocietinвjumu nojaukрanu. Hekeпa atskaitз norвdоts, ka postоjumi ir neatgriezeniski: priekрtilta nocietinвjumв pilnоbв nodedzinвtas kordegardijas un artilзrijas ceihhauzes зkas, lafetes iznоcinвtas, tв, ka uzbrukuma gadоjumв no upes puses, cietoksnis palika pilnоbв neaizsargвts. Tilts pвri Daugavai, izтemot daюus pontonus, bija iznоcinвts, bet to saturoрie pвпi nocirsti. Hekelis plвnoja 14 dienu laikв atjaunot priekрtilta nocietinвjumu un uzsвkt tilta bыvniecоbu. Bet тemot vзrв izveidojuрos situвciju, atjaunoto tiltu savв labв varзja izmantot franиu karaspзks.
Uzzinot par marрala Makdonalda vadоtв korpusa tuvoрanos, Hekelis 15. jыlijв aizveda savu vienоbu Rзzeknes virzienв, lai aizsargвtu tai laikв stratзмiski nozоmоgвko punktu - Ludzu, un atstвja Dinaburgu bez aizsardzоbas. Pilsзtas apkaimз palika tikai neliela kavalзristu vienоba majora Bedrjagas vadоbв, lai sekotu ienaidnieka manevriem, iznоcinвtu vзl neiznоcinвtos krвjumus un koordinзtu Krвslavв un Piedrujв izkliedзto krievu armijas vienоbu apvienoрanos.
Marрals Makdonalds komandзja 10. kвjnieku korpusu, kurв ietilpa divas kвjnieku un viena kavalзrijas divоzija. Kopв тemot tв sastвvзja no 36 bataljoniem un 16 eskadroniem (26 000 kвjnieki un 3 000 kavalзristi). Napoleons plвnoja, ka korpuss ieтems Rоgu un virzоsies uz Pзterburgu, tвpзc daпa korpusa devвs uz Rоgu, bet daпa - uz Dinaburgu. Ieтзmis Jзkabpili, Makdonalds vienu no saviem pulkiem pa Daugavas kreiso krastu nosыtоja uz Dinaburgu. Bet тemot vзrв marрala Udino neveiksmi, рturmзjot priekрtilta nocietinвjumus, nolзma doties uz pilsзtu pa Daugavas labo krastu. Lielas karaspзka vienоbas centвs pзc iespзjas вtrвk ieтemt Dinaburgu. Tuvojoties tik lielam ienaidnieka karaspзka pвrspзkam, krievu armija bija spiesta 1812. gada 20. jыlijв atstвt pilsзtu.
20.jыlijв Makdonalda korpusa karavоri мenerвпa Rikardo vadоbв iegвja pilsзtв. Franиu karaspзka daпas, kuras atradвs Daugavas kreisajв krastв, pвrcзlвs pвri upei ar laivвm. Pilsзta tika ieтemta bez cотas. Neskatoties uz to, ka, ieтemot pilsзtu, netika izrвdоta pat vismazвkв varonоba, franиi Dinaburgas ieтemрanu uzskatоja par nozоmоgu uzvaru. Viптв iznвkoрв avоze "Lietuvas kurjers", kura pakпвvвs stingrai franиu cenzыrai, daudzkвrt suminвja franиu karaspзka "uzvaru", ieтemot Dinaburgu. Avоze rakstоja: "Dinaburgas cietoksnis - рis 20 000 cilvзku divu gadu darba rezultвts - padevвs marрalam Makdonaldam, kurр ieтзma to pзc neilgas kaujas."
Ieтзmuрi Dinaburgu, franиi nekavзjoties uzsвka jauna tilta bыvi. 23. jыlijв pontonu tilts jau bija gatavs. Nвkamajв dienв pilsзtв ieradвs marрals Makdonalds un uzturзjвs рeit vairвkas nedзпas. Viтр pavзlзja nojaukt cietokртa nocietinвjumus. Armijas vienоbas nekavзjoties uzsвka nepabeigto zemes uzbзrumu norakрanu, neaizvesto kokmateriвlu noliktavu, rezerves lafeрu un citu instrumenti iznоcinврanu. Иuguna lielgabalus un lвdiтus nogremdзja upз.
Trоs nedзпas uzturoties Dinaburgв, marрals Makdonalds no militвrв viedokпa neveica neko nozоmоgu, pilsзtas ieтemрana nenesa viтam nekвdu labumu.
Pзc cietokртa zemes nocietinвjumu iznоcinврanas Makdonalds pвrcзlвs uz Kalkыni, kur iekвrtoja savu рtвba mоtni. No рejienes viтр nвkoрos 2 mзneрus komandзja savu korpusu, okupзjot vairвkus Latvijas rajonus. Pзc grвfa Vitgenрteina rоcоbв esoрвs informвcijas Makdonalda vadоtвs armijas daпas izvietojвs rajonв starp Dinaburgu un Kreicburgu (Krustpili) un sastвvзja no 20 000 vоriem, bet Dinaburgв atradвs apmзram 6 000 kavalзristu un kвjnieku. Pзc nojaukрanas darbu pabeigрanas franиu garnizons Dinaburgв tika samazinвts, palika tikai 3 - 4 kвjnieku bataljoni un 3 prырu melno huzвru eskadroni.
Pзc krievu garnizona aizieрanas no Dinaburgas, majora Bedrjagas vadоtв vienоba palika pilsзtas apkaimз un sekoja ienaidnieka manevriem. 30. jыlijв pulksten иetros no rоta majora Bedrjagas vienоba, kas sastвvзja no 110 karavоriem un 20 kazakiem, devвs uz Dinaburgu, bet Viрнu tuvumв uzdыrвs prырu huzвru eskadronam. Kaujв krita 50 franиu karavоri, 56 - tika sagыstоti. Bez tam, tika iegыti daudzi zirgi. Bedrjagas vienоbв zaudзjumu nebija.
Nedaudz vзlвk, uzzinвjis, ka Dinaburgв atrodas mazskaitlоgs franиu garnizons, majors Bedrjaga nolзma atbrоvot pilsзtu. 1812. gada 9. augustв Bedrjaga rakstоja grвfam Vitgenрteinam: "Esmu nolзmis savвkt no sava pulka vismaz divus eskadronus un ar dievpalоgu izdzоt ienaidnieku no Dinaburgas, atbrоvot no tiem Daugavas labo krastu un ieтemt teritoriju starp Krвslavu un Kreicburgu (Krustpili)." Bet viтa plвniem nebija lemts оstenoties. Ar cara pavзli 1812. gada 13. augustв viтр tika iecelts par мenerвlmajora Repтina adjutantu un atstвja Dinaburgu.
Pзc Napoleona ieceres Udino un Makdonaldam bija jвaplenc un jaiznоcina Vitgenрteina korpuss, bet рis plвns netika оstenots. Vзl jo vairвk, marрala Makdonalda 10. kвjnieku korpuss, kurр bija izkliedзts teritorijв starp Mоtavu (Jelgavu) un Dinaburgu, slоga bezdarbоbв. Ро vecв, slavas vainagotв marрala, kurр savas ilgвs militвrвs karjeras laikв gandrоz nepazina zaudзjumus, bezdarbоbu var izskaidrot ar to, ka viтa korpusa sastвvs bija daudznacionвls (poпi, bavвrieрi, vestfвlieрi, prырi), un daпa karavоru naidоgi noskaтoti pret Napoleonu. Tвpзc marрals Makdonalds nevarзja pilnоbв paпauties uz savu karaspзku.
Oktobrо Makdonalds pвrcзla savu рtвba mоtni uz Staпмenes muiюu, kas atradвs 18 verstis no Mоtavas (Jelgavas).
Kad franиu karaspзks bija okupзjis daпu no Latvijas teritorijas, Mоtavв (Jelgavв) tika izveidots vietзjвs pвrvaldes centrs. Baznоcвs tika nolasоts 1812. gada 1.augusta rоkojums, ka, sakarв ar "notikuрo okupвciju" tiek likvidзta Kurzemes guberтas pвrvalde un tвs vietв izveidota Kurzemes, Zemgales un Piltenes novada apgabala pвrvalde. Рajв apgabalв ietilpa arо Dinaburga. Apgabala pвrvaldes priekрgalв tika iecelts grвfs Kвrlis Medems, par prokuroru - Georgs fon Engelharts. Rоkojums tika izdots franиu, vвcu un latvieрu valodв.
5 mзneрu laikв Kurzemes pвrvalde izdeva 50 pavзles par naudas, lopu un citu materiвlo vзrtоbu iekasзрana no vietзjiem iedzоvotвjiem.
Pвri okupзto Latvijas rajonu un, tai skaitв arо Dinaburgas iedzоvotвju galvвm vзlвs rekvizоciju vilnis. Jau vienв no pirmajвm pavзlзm, draudot ar nenovзrрamвm eksekыcijвm, tika uzdots piegвdвt franиu karavоriem noteiktu skaitu zirgu, ratu un zвbaku. Tomзr vietзjie iedzоvotвji nesteidzвs izpildоt pavзles, un okupвcijas pвrvaldei nвcвs pielietot bargas represijas.
"Neskatoties uz rоkojumu par nekavзjoрu ratu meistaru ieraрanos, kuri nepiecieрami armijai vajadzоgo ratu izgatavoрanai," teikts 1812. gada 31. augusta apgabala pвrvaldes rоkojumв, "minзtie meistari lоdz рim vзl nav ieraduрies: 1.Visвm Lejas un Augрkurzemes pilsзtвm tiek pavзlзts ar visstingrвko atbildоbu, nekavзjoties arestзt visus ratniekus un to zeппus, un nogвdвt tos kopв ar instrumentiem uzticama konvoja pavadоbв uz рejieni, uz Mоtavas kara kontribыciju civilo komisiju, lai tie рeit nekavзjoties uzsвktu darbu".
Pзc marрala Makdonalda rоkojuma, apgabala pвrvalde ar 1812. gada 4. septembra rоkojumu uzlika mazskaitlоgвs Kurzemes iedzоvotвjiem kontribыciju 2 miljonu rubпu apmзrв. 22. novembrо kontribыcijas parвds sastвdоja 800 000 rubпus, un pвrvalde uzsвka virkni pasвkumu tв iekasзрanai. Decembra sвkumв Kurzemes pвrvalde izdeva jaunu rоkojumu par naudas nodokпa iekasзрanu, lai segtu nenomaksвto kontribыciju summu. Ar nodokli aplika visas privвtв sektorв strвdвjoрвs personas, spirta brыюu оpaрniekus, dzirnavniekus, dzоvokпu izоrзtвjus pilsзtвs.
Dinaburgas un Lauceses draudzзs ar nodokli aplika 17 112 zemniekus. Bez tam, viтiem bija japiegвdв maize, lazaretзm nepiecieрamвs mantas, 50 000 aitвdas kaюoki, 60 000 olektis auduma. Tas viss tika novзrtзts ar 15 000 000 rubпiem. Рajв summв ietilpa atтemto ratu un to aprоkojuma vзrtоba. Franиu karaspзks katru dienu Dinaburgв konfiscзja no iedzоvotвjiem 140 lopus un citu proviantu.
Franиu okupвcijas laikв Dinaburgas iedzоvotвji, glвbjot savu mвjas iedzоvi, noslзpa to Stropu meюв augstв kalnв. Vecie iedzоvotвji atceras, ka vзl 20. gadsimta sвkumв daюi pilsзtnieki raka рajв kalnв un meklзja noslзptвs mantas.
1812. gada beigвs franиu armija, kura bija cerзjusi uz vieglu uzvaru, atgriezвs uz Krievijas rietumu robeювm. Decembrо tika atstвta arо Dinaburga. 1812. decembrо Krievijas impзrijas teritoriju pameta pзdзjвs franиu karaspзka vienоbas, kopumв apmзram 30 000 vоru - tвs bija Napoleona pusmiljonu lielвs armijas paliekas. Atbildot uz Staтislava Potocka jautвjumu Napoleonam, kurр 1812. gada decembrо steidzami atgriezвs Parоzз, kв tas viss tв varзja notikt, franиu imperators atbildзja: "No diюв lоdz smieklоgajam ir tikai viens solis". Napoleons saprata, ka Krievijв piedzоvotв katastrofa pilnоbв pвrvilka svоtru pвri viтa pasaules iekaroрanas plвniem.




Karikatыras par franиu karaspзka izdzорanu no Krievijas.

1812. gada 31. decembrо tika izdots cara Aleksandra I dekrзts, kurв tika norвdоts, ka lielвkв Kurzemes iedzоvotвju daпa okupвcijas laikв nesadarbojвs ar franиu varas iestвdзm, tвpзc vieniem tika izteikta monarha pateicоba, bet otriem - visюзlоgi piedots viтu kolaboracionisms.
Napoleona armijas uzbrukums katastrofвli iedragвja okupзto Latvijas teritoriju ekonomiku. "Ja ienaidnieks ar labu nevar dabыt to, ko viтр pieprasa, viтр тem to pats un sagrauj visu, ko vien var dabыt," tв pзc franиu karaspзka aizieрanas rakstоja Kurzemes prokurors Georgs fon Engelharts. Pusgadu ilguрвs okupвcijas laikв franиu armija pilnоbв izputinвja ieтemtos rajonus, manвmi saruka arо iedzоvotвju skaits. Pзc 1811. gada tautas skaitорanas datiem, Vitebskas guberтв, kurв ietilpa arо Dinaburga, bija 352 500 iedzоvotвju (Dinaburgв - 5073), bet 1816. gadв - tikai 315 500, tas ir par 37 000 mazвk. Vitebskas guberтai karadarbоbas laikв tika nodarоti zaudзjumi apmзram 18 miljonu rubпu vзrtоbв, daudzas nodedzinвtвs sвdюas tв arо vairs netika atjaunotas. Manвmi saruka arо Dinaburgas iedzоvotвju skaits: 1825. gadв pilsзtв dzоvoja nedaudz vairвk par pusi no pirmskara iedzоvotвju skaita (2885 cilvзku), un tikai 1833. gadв pilsзtnieku skaits sasniedza 1812. gada lоmeni.
Iedzоvotвju skaita straujв samazinврanвs, darba zirgu rekvizоcija franиu armijas vajadzоbвm - tas viss bija par iemeslu sзjumu platоbu un raюas samazinврanвs, kas rezultвtв izraisоja badu.
1812. gada kara uzvaras kaldinврanв bija arо Dinaburgas cietokртa aizstвvju ieguldоjums. Karadarbоba pierвdоja, ka vieta Dinaburgas cietokртa celtniecоbai bija izraudzоta veiksmоgi. Cietoksnis varзja kalpot par atbalsta punktu un lielu karaspзka daпu koncentrвcijas bвzi cотai ar Krievijas galvaspilsзtai uzbrыkoрajвm ienaidnieka vienоbвm. Karр pierвdоja, ka Dinaburgas cietoksnis atrodas stratзмiski svarоgв vietв, un pat nepabeigtв veidв var spзlзt nozоmоgu lomu karadarbоbв. Tomзr armijas virspavзlniecоbas pieпautвs kпыdas, organizзjot cietokртa aizstвvзрanu, nedeva iespзju Dinaburgas cietoksnim veikt savu galveno uzdevumu - aizрнзrsot ceпu franиu karaspзkam Pзterburgas virzienв.


Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 30.05.06 13:34. Post subject: Склеп маршала (Maréchal Mac Donald)

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Guest
Joined: 01.01.70
Rank: 0
link post  Posted: 30.05.06 17:18. Post subject: Крепость у Даугавы


Крепость у Даугавы

Залман Якуб, Миллион

В последнее время в местной печати поднялся вопрос о сохранении памятника архитектуры — Даугавпилсской крепости. Но, вероятно, не все знают историю, значение и роль Крепости для города.

А история ее возникновения такова. В начале 19 века, когда армия Наполеона победоносно шагала по Европе, Россия стала принимать оборонительные меры для защиты своих западных границ. В марте 1810 года военный министр России М. Барклай-де-Толли представил Александру I записку "О защите западных пределов России", где он указал на необходимость строительства оборонительной линии по Западной Двине, в том числе и в Динабурге, как тогда назывался наш город. "Динабург, — писал в записке военный министр, — кажется удобнее для сего назначения, потому что там находятся еще остатки укреплений, могущих весьма облегчить и ускорить работу" (Имелись в виду остатки укреплений, сооруженных в конце XVI века на правом берегу Даугавы, в районе нынешнего пляжа).

14 марта 1810 года Барклай-де-Толли поспешно отправил инженер-полковника Гекеля, назначенного строителем новой крепости, для окончательного выбора места для нее. "Государь Император высочайше указать изволил отправиться Вашему Высокоблагородию нимало не медля в Динабург, — писал министр. — Поспешите со всей возможностью доставить нужные для Него прожекты и планы, чтобы нынешнею весной приступить уже к работам. Для выигрывания времени и сбережения издержек можно строить крепость без каменной одежды".

Полковник Гекель, осмотрев местность, согласился с мнением военного министра и 2 мая 1810 года доложил ему, что наиболее удобным местом для крепости является Динабург (который 12 июля 1802 года стал уездным городом Витебской губернии).

17 мая Барклай-де-Толли сообщил Гекелю: "Государь Император высочайше утвердить соизволил представление Ваше о построении крепости у Динабурга". И сразу же, в мае месяце, еще до того как были подготовлены сметы и проекты, начались подготовительные работы — нивелировка и съемка местности.

Рабочей силой для сооружения крепости были в основном воинские подразделения. 17 мая 1810 года Барклай-де-Толли писал генерал-майору Шванебаху, чтобы две саперные роты, находящиеся в Динабурге, "состояли под командою инженера-полковника Гекеля, который употребит их к крепостным работам".

Через несколько дней последовало распоряжение генерал-лейтенанту Боговиту, что по указанию императора "для крепостных работ в Динабурге употребить войска 4-й дивизии и резервные батальоны". Туда же направляются и батальоны солдат из разных мест.

Для командования войсками, собравшимися в Динабурге, и для правильной организации строительных работ в июле 1810 года назначен генерал-майор артиллерии князь Яшвиль.

Государственной военной коллегии инженерной экспедиции было приказано для стройки выделить 150-200 телег. В распоряжении Барклая-де-Толли от 11 июня 1810 года указывается: "По Высочайшему повелению для крепостных работ в Динабурге собираются ныне войск до 10 тысяч солдат и до 300 артиллерийских лошадей, где они простоят лагерем до самой зимы под командованием ген.м.кн. Яшвиля".

Кроме того, в Динабурге на крепостные работы было привлечено до двух тысяч крестьян из Витебской губернии, а также вольные рабочие и мастеровые. Для обслуживания войска в Илуксте был открыт госпиталь на 300 мест под наблюдением смотрителя Домбровского.

По тем временам стройка была внушительная. Работали в две смены по пять тысяч человек в каждой. Пока шли строительные работы, была составлена смета строительства крепости, которая определялась в размере 791552 рубля. Из них на строительство главной крепости — 473 тысячи рублей, на предмостное укрепление на левом берегу Даугавы — 74 тыс. рублей. Соорудить все это рассчитывалось в течение трех лет.

8 августа 1810 года был утвержден генеральный план строительства крепости, но еще предстояло составить проект по детальной застройке внутри нее. 9 марта 1811 года инженер-полковником Гекелем была отправлена Барклаю-де-Толли "Смета на построение во вновь строящейся Динабургской крепости", в которой подробно излагаются средства, требующиеся на покупку материалов, для награды солдат, вольных мастеровых и рабочих. Смета предусматривала строительство домов для 8 рот пехоты и 2 рот артиллерии, кухонь, кладовых, домов для штабных офицеров, четырех двухэтажных каменных офицерских светлиц для 80 обер-офицеров, двух временных пороховых погребов, помещения для инженерной команды и некоторых других построек. Стоимость строительства крепости было определено уже в сумме 791552 рубля, включая 29 тысяч на постройку наплавного моста через Даугаву.

Строительные работы шли интенсивно. Для производства кирпича в деревне Старый Замок был открыт кирпичный завод, на котором трудились солдаты. Кроме того, крестьяне разобрали камни и кирпичи старого Динабургского замка и продавали его подрядчику, поставлявшему материал для строительства крепости. Однако Гекеля не удовлетворял ход работы. 5 сентября 1810 года он доложил военному министру: "Мостовое покрытие при Динабургской крепости могло быть окончено в сем году, если бы войска ежедневно работали и только в воскресенье отдыхали".

Несмотря на опасения, намеченный на 1810 год объем работ был выполнен, о чем свидетельствует тот факт, что полковник Геккель был награжден орденом Святой Анны 2-ой степени с бриллиантами.

Весной 1811 года темпы строительства усилились. Ежедневно на работу выходило до 15 тысяч человек, которые трудились в две смены. Но строительный сезон в тот год был коротким — закончился 26 октября из-за раннего наступления холода.

В ночь на 12 (24) июня 1812 года французская армия без объявления войны вторглась в пределы России. Генерал-майор артиллерии князь Яшвиль в своем рапорте из Динабурга от 2 июля доложил военному министру: "Неприятель обложил Динабургское мостовое укрепление большим количеством войск с артиллерией на расстоянии почти на пушечный выстрел… Что же принадлежит до главной крепости, то оная как бы и не существовала"

20 июля (1 августа) 1812 года французские войска вступили в Динабург, а в декабре они были вынуждены оставить город. 9 марта 1813 года генерал-лейтенант Опперман представил императору свое предложение о необходимости энергичного продвижения строительства Динабургской крепости. А уже 12 марта с этой целью был учрежден особый строительный комитет под председательством Рижского военного губернатора Паулуччи. Членами комитета были комендант крепости генерал-майор Уланов, строитель крепости уже в чине генерал-майора Гекель и командир инженерной команды подполковник Розенмарк. В том же 1813 году для строительства крепости в город прибыли 2100 французских военнопленных.

В 1817 году был сооружен порт для речных судов, в 1818 году — мост через Даугаву. В 1820 году по проекту архитектора А. Штауберта началось строительство госпиталя на 500 мест, завершилось оно в 1827 году. В том же году было закончено строительство главного вала крепости.

Возведение крепости немало тормозилось частыми наводнениями, особенно сильным оно было в апреле 1829 года, когда нижние здания крепости, да и город, оказались под водой, была повреждена насыпь почти у всей крепости. Тогда по проекту капитана Мельникова приступили к строительству предохранительной дамбы длиною в шесть километров, которую закончили в 1841 году.

Наконец, в 1833 году было завершено строительство главной части крепости с 4-мя бастионами, фортификационными сооружениями, защищающими ее от оружейно-пулеметного и артиллерийского огня. Ее воротам были присвоены отдельные имена: Николаевские, Константиновские, Александровские и Михайловские. 21 мая 1833 года состоялась официальная торжественная церемония освящения крепости. На нее прибыл сам Император Николай I.

Усиление оборонной мощи крепости продолжалось и в последующие годы. Однако, в связи с развитием военной техники и военной тактики, крепость уже в конце 70-х годов прошлого века потеряла свое военное значение, была переведена в разряд второго класса. А 12 апреля 1897 года было утверждено предложение военного совета о преобразовании ее в крепость-склад, где сосредоточились запасы военного снаряжения и продовольствия. Сооружение Крепости значительно подняло значимость и авторитет города, благоприятно способствовало его застройке, росту населения. Если в 1825 году в нем проживало 2885 человек, то в 1840 году — уже 11361. Были построены каменные дома, причем первые — непосредственно в Крепости.

Следует отметить, что Крепость использовалась в царское время и как место заточения прогрессивных деятелей России. Здесь же с лета 1941 и до мая 1942 года, во время гитлеровской оккупации города, было гетто для евреев — концлагерь пыток и смерти, в котором погибли десятки тысяч невинных людей.

Сегодня Крепость стала жилым микрорайоном города.



Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Post №: 229
Joined: 31.05.05
Rank: 0
Foto:
link post  Posted: 15.06.06 21:33. Post subject: Re:


После первого раздела Польши в 1772 году город Динабург вошел в состав России. 19 июня 1772 года последовало высочайшее повеление о строительстве шести крепостей на присоединенных землях. Однако, спокойствие на западных границах затянуло осуществление проекта до 1810 года. К этому времени вместо Полоцка по предложению инженера Оппермана решено было укрепить Динабург. Крепость была заложена в 1810 по проекту инженера Е.Ф. Геккеля, впоследствии несколько измененному.
К нашествию Наполеона в 1812 году главная крепость еще находилась в зачаточном состоянии, а мостовое укрепление, законченное в плане, было земляное, усиленной полевой профили. В связи с началом войны, 28 июня 1812 года был собран военный совет, на котором было решено все строительные работы прекратить, а "все наземные имущества, в пользу неприятеля послужить могущие, вывести из Динабурга в безопасные места, а чего по скорости или недостатку крестьянских лошадей, невозможно будет, то горючие вещи сжечь, а железные зарыть в ямы". 1 июля 1812 года мостовое укрепление было атаковано маршалом Удино, но штурм был отбит. Только во второй половине месяца, согласно приказу об отступлении, крепость была оставлена, в город вошли войска генерала Рикорда. Рикорд велел срыть укрепления и разрушить начатые постройки, после чего он покинул правый берег Западной Двины и пошел на соединение с армией Мюрата. После войны решено было превратить крепость в долговременную.

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Post №: 276
Joined: 31.05.05
Rank: 0
Foto:
link post  Posted: 21.07.06 20:39. Post subject: Re:


III. ДИНАБУРГСКАЯ КРЕПОСТЬ В ВОЙНЕ 1812 ГОДА
В начале XIX века, когда французские армии победоносно шествовали по Европе, Россия начала спешно готовиться к обороне. Важным элементом войны должны были стать крепости. Сам Наполеон, по свидетельству современников, говорил, что «без участия крепостей нельзя составить ни один хороший план военной кампании».
Царское правительство срочно приняло решение о строительстве крепости в Динабурге для защиты направления в Петербург. Военный министр Барклай де Толли представил Александру I записку «О защите западных пределов России», в которой указывалось: «У Динабурга... избрав хорошее месторасположение, должно построить крепость, которая охраняла бы сообщение с армией... Динабург кажется удобнее для сего назначения потому, что там находятся остатки укреплений, могущих весьма облегчить и ускорить работу» (имелись в виду остатки шанца Ивана Грозного и крепости Стефана Батория).
14 марта 1810 года исследования комиссии по постройке крепости, проведенные полковником-инженером Е. Гекелем, были утверждены, и он получил ответ: «Государь император высочайше утвердить соизволил представление Ваше о построении крепости у Динабурга».
На постройке нового Динабурга в 1810 году использовались 10 тысяч, а за следующий — 15 тысяч солдат и 2 тысячи мастеровых людей из Витебской губернии. Крепость планировалось создать за 3 года. На вооружении предполагалось иметь ни мало ни много... 595 (!) крепостных орудий, из них 110 в предмостном укреплении. Эти цифры интересны тем, что в Динабурге планировалось установить более половины крепостных пушек страны, так как в начале 1812 года Россия на западе имела всего около 930 орудий. Гарнизон крепости предусматривался в 4500 человек в мирное и 7000 человек в военное время, 500 человек, вооруженных тяжелыми ружьями — штуцерами, и 200 легких кавалеристов для связи и освещения в ночное время территории вокруг крепости.
Заслуживает внимания твердая очередность производимых работ при строительстве крепости. Так, первым объектом стройки было возведение... отхожего места будущей крепости, вторым — хлебопекарни и лишь третьим в плане был генеральный проект боевых укреплений.
Этой простой и мудрой логике, к сожалению, далеко не всегда строители следуют ныне.
Темпы строительства были высокими. Государство не жалело денег на Динабургскую крепость. Интересным подтверждением этому служит оплата работ на строительстве. Для улучшения довольствия и на «винные порции» в качестве вознаграждения солдатам выдавалось в день по 20 копеек. Это были деньги по тем временам немалые. В полкопейки обходился обед с водкой. Около 50 рублей стоила рабочая лошадь — признак самостоятельного хозяина. А если учесть, что цивильным (гражданским) людям платили в день на земляных работах по 85 коп., каменотесам — 1 руб., вольным возчикам — 1 руб. 70 коп., то можно
предположить, что за два месяца работы на постройке Динабургской крепости крестьянин имел
деньги на заветную покупку. К весне 1812 года, несмотря на то, что была выполнена лишь половина всех работ, царь признал Динабург крепостью первого класса. Вполне вероятно, что данное обьявление высокой категории для недостроенной крепости явилось не следствием «досрочного принятия объекта» или приписок, а тем уникальным случаем, когда искажение действительности носило продуманный расчет. Правительство умышленно пыталось ввести Наполеона в заблуждение относительно прочности защиты дороги на Петербург.
В июне 1812 года 1-я Западная армия русских, отходя на Дриссу, открыла подступ противника к Динабургу.
Наполеон, чтобы обеспечить подвоз сил по Даугаве и проверить дорогу на Петербург, послал корпус маршала Удино на Динабург.
Гарнизон крепости в то время насчитывал немногим более 2500 человек при 80 пушках. Корпус Удино имел 32 000 человек пехоты, 2400 кавалерии. Это более чем в десять раз превышало количество защитников крепости.
В течение трех дней с 1 июля 1812 г. маршал Удино проводил штурм Динабургской крепости, но результаты были неутешительными для французского корпуса.
Русские артиллеристы в два раза перекрывали время, требуемое «Бомбардирным уставом» для производства выстрела, перетаскивали пушки с места на место, что повышало точность стрельбы и создавало у противника впечатление, будто на бастионах количество пушек постоянно увеличивается.
Понеся большие потери и получив приказ Наполеона об отходе, маршал Удино в ночь на 4 июля отвел свои войска от Динабурга и двинулся вверх по Даугаве к Дриссе. Ему предстояло догонять колонну «Большой армии».
Вслед им был выслан отряд «охотников», который завязал бой с арьергардом французской колонны и захватил в плен около 80 человек. Это были первые пленные в таком большом количестве.
В целом попытка неприятеля овладеть Динабургом, захватить переправу через Даугаву и угрожать Петербургу была сорвана. Французское наступление получило другое направление.
«Храбрый гарнизон», — так характеризовал Барклай де Толли подвиг гарнизона крепости, — я никогда не полагал, чтобы Динабургское мостовое прикрытие можно было защищать против превосходных сил неприятельских долгое время». Личному составу крепости объявили благодарность, а особо отличившихся наградили.
В память об участии Динабурга в войне 1812 года был сооружен оригинальной формы фонтан-памятник «Слава русского оружия», состоящий из трех 12-фунтовых орудий, и установлен в сквере крепости. Он и сейчас является украшением и символом стойкости героев 1812 года.
В 1813 году в Динабургской крепости были продолжены строительные работы. До подхода войск на строительстве использовались арестанты, крестьяне-поденщики и 2100 пленных французов. Многие из них погибли здесь от болезней и изнурительного труда. Они были похоронены в западном валу, который долгое время назывался «французским».


Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Post №: 277
Joined: 31.05.05
Rank: 0
Foto:
link post  Posted: 21.07.06 21:06. Post subject: Re:


Мемуары маршала Макдональда

http://wtj.com/archives/macdonald/

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Post №: 298
Joined: 31.05.05
Rank: 0
Foto:
link post  Posted: 06.08.06 21:54. Post subject: Re:


Во время визита в Динабургскую крепость в старые времена не делали снимки места захоронения пленных французов на западном валу ?

Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Post №: 364
Joined: 31.05.05
Rank: 0
Foto:
link post  Posted: 25.11.06 20:33. Post subject: Re:


В конце прошлого года директор Дома Москвы Юрий Силов выступил с инициативой создать музей Динабургской крепости и обратился к краеведам с просьбой помочь собрать свидетельства славного прошлого этого памятника фортификации мирового значения. Одним из первых на этот призыв откликнулся рижский историк-краевед, активист Рижского Пушкинского общества Феликс Талберг. Собранные им репродукции портретов, документы разместились на 14 стендах выставки. С ними автор и познакомил «Час».

1274 год. Первый Динабургский замок, построенный рыцарями-ливонцами в 19 км от сегодняшнего Даугавпилса, на месте древнего русского городища Невгин. Эта крепость платила дань великому московскому князю Ивану III, ее штурмовал Иван Грозный. Именно он заложил на месте нынешней крепости первое укрепление «шанец». Чуть позже польский «круль» Стефан Баторий укрепил означенный шанец камнем, а там под защитой крепости пошли люди селиться. Так в 1588-м появился Даугавпилс.

Отдельный стенд посвящен интереснейшей попытке царя Алексея Михайловича создать на двинских берегах «русский регион». С включением туда Друи, Динабурга и Кокенгаузена (ныне Кокнесе). Динабург стал зваться Борисоглебском, а будущее Кокнесе – Дмитровым (в честь убиенного царевича). Отсюда российскими владениями правил знаменитый полководец и царедворец Афанасий Лаврентьевич Ордын-Нащокин. Но в силу геополитических раскладов (ослабление российского влияния на Украине после смерти Богдана Хмельницкого) просуществовавший десять лет (1657- 1667) «русский регион» пришлось отдать Польше.

Свою страницу в историю Даугавпилса вписал и Петр Великий. После победы под Полтавой он отдал приказ фельдмаршалу Шереметеву штурмовать Ригу, а по дороге вывезти из обветшавшей Динабургской крепости все вооружение. Так закатилась звезда старой крепости.

Новая ее страница была написана при Екатерине Второй, когда город со всем краем был присоединен к Государству Российскому. В январе 1810 года российским военным министром был назначен наш земляк Михаил Богданович Барклай-де-Толли. Из одаренных военных инженеров он создал группу по созданию сети крепостей на западной границе империи – в воздухе носилась угроза наполеоновского вторжения. Опираясь на рекомендации специалистов, Барклай-де-Толли предложил Александру Первому модернизировать крепости в Риге и Киеве, а также создать две новые – в Бобруйске и Динабурге. Началось форсированное их строительство.

Строительство крепости шло с 1810 по 1887 год, причем ход работ не остановило даже нападение французского корпуса маршала Удино в 1812 году. Важнейшим фактором ее строительства стал особый интерес императора Николая Первого, курировавшего объект еще до вступления в императорское достоинство. Именно его вниманием объясняется привлечение сюда светил русской архитектуры и фортификации. Он сюда наезжал не реже двух-трех раз в год. Для приема царского семейства у комендантского дома был даже достроен специальный этаж. А при освещении крепости в 1833 году крепостным воротам были присвоены имена детей Николая – Александра, Михаила, Константина и Николая.

Главной задачей Динабургской крепости было служить форпостом против возможной угрозы со стороны непрерывно восстававшей Польши. Здесь готовились военно-инженерные кадры. Была в крепости и тюрьма. В ней пять лет провел друг Пушкина, декабрист Вильгельм Кюхельбекер. Позднее здесь отбывал заключение народоволец и ученый Николай Морозов. В православном крепостном соборе начинал свою пастырскую деятельность святитель Дмитрий Бренчанинов.

После Первой мировой здесь располагались части Видземской дивизии латвийской армии. Во Вторую мировую на территории крепости был концлагерь, а в предмостном укреплении – еврейское гетто. В советское время здесь располагалось военное училище, где готовили летчиков дальней авиации.

По словам Феликса Талберга, главная задача выставки – помочь сохранить замечательную жемчужину российской фортификации для нас и следующих поколений.

Выставка будет открыта две недели с 12 до 17 часов (кроме воскресенья).

Мнение

- Представленная вниманию рижан экспозиция замечательного краеведа Феликса Талберга должна стать основой для большого музея Динабургской крепости в ее исторических стенах. Для этого нужно параллельно продолжать сбор исторических свидетельств и разрабатывать концепцию музея. Потом начать переговоры с государственным агентством недвижимости о выделении помещения. Но вопрос нужно ставить шире: крепость символ Даугавпилса должна принадлежать городу. Я имею в виду имущественный статус этого выдающегося объекта и его доступность для горожан и туристов. Это необходимо хотя бы для того, чтобы воспрепятствовать планам раздела территории крепости и продажи ее по частям.


Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply





Post №: 377
Joined: 31.05.05
Rank: 0
Foto:
link post  Posted: 27.11.06 11:41. Post subject: Re:


Рига и Двинск

Все тогда было готово для знаменитой и столь злосчастной русской кампании.
Несмотря на мое состояние здоровья, в котором, однако, наступило улучшение, мне приказано было выехать в течение апреля 1812 года. Я покинул свое кресло в крепости Фигьер. Оставил один костыль в Париже, а другой в Берлине.
Я командовал на левом фланге армии 10-м корпусом, состоявшим их прусских войск и дивизии, в которую входили три полка польских, один баварский и один вестфальский; штаб состоял из французов. Прусский король особым письмом поручил мне свои войска.
Мы отправились маршем на Неман*, где стали на позициях, и 24 июня вся армия ночью перешла его, не встретив ни малейшего сопротивления.
Русские, стягиваясь, отступали перед нами; я выпустил первые заряды из орудий лишь в Самогиции.
Меня направили к Двине прикрывать берега Балтийского моря с поручением осадить Динабург и Ригу. Первая из этих крепостей имелась только на плане: у нее был лишь хороший tete de pont. Разведки, произведенные мною по ту сторону Двины, между двумя крепостями, вызвали тревогу на правом берегу этой реки и побудили русских генералов сжечь предместье Риги, которое могло облегчить нам штурм цитадели, и очистить tete de pont Динабурга, который я и велел занять. Тогда-то мы и узнали, что укрепления этого мнимого города существовали лишь на плане, а в действительности были едва намечены; чуть-чуть лишь была взрыта земля; ни одного даже барака, а следовательно и обитателей, только одна старая развалившаяся иезуитская церковь. Я получил приказ отправить назад осадный парк, следовавший из Магдебурга, где он был сооружен с большими издержками. Другой был направлен из Данцига в Ригу; понадобилось на менее 4000 вьючных лошадей для его доставки. Он остановился в Грожентале в ожидании войск и необходимых средств для переправы через Двину и осады Риги.
Я представил несколько планов, но так как армия все более и более удалялась по дороге в Москву, меня оставили в нерешительном ожидании. Тем временем русский корпус, прибывший из Финляндии, численностью в 10 000 чел., попытался отнять осадный парк; но был храбро встречен прусскими войсками. В силу приказа, я поместил свою главную квартиру недалеко от Динабурга, на краю левого фланга своей линии в доме без мебели и без стекол; я поспешил на помощь с подкреплениями, но к нашему приходу дело уже было кончено. Согласно рапорту, который я представил об этом инциденте, было признано, что время года неудобно и этот дорогой и громадный материал слишком открыт для нападения. Мне был дан приказ переслать его в Данциг.

Макдональд


Спасибо: 0 
ProfileQuote Reply
Reply:
1 2 3 4 5 6 7 8 9
видео с youtube.com картинка из интернета картинка с компьютера ссылка файл с компьютера русская клавиатура транслитератор  цитата  кавычки оффтопик свернутый текст

показывать это сообщение только модераторам
не делать ссылки активными
Username, Password:      register    
Тему читают:
- user online
- user offline
All times are GMT  2 Hours. Hits today: 0
You can: smiles yes, images yes, types no, poll no
avatars yes, links on, premoderation on, edit new post no